Ekonomikas atkopšanās no Covid-19 ierobežojumiem un pāreja uz zaļo ekonomiku | Luminor
Ekonomikas atkopšanās no Covid-19 ierobežojumiem un pāreja uz zaļo ekonomiku
Pavasaris 2021: Baltijas ekonomikas apskats
Globālā recesija, ko izraisīja melnais gulbis Covid-19. Pēkšņā koronavīrusa pandēmijas izplatīšanās un spriedze globālajā tirdzniecībā – tās bija 2020. gadā makro līmenī dominējošās realitātes, kas izraisīja bezprecedenta globālo recesiju, skarot gan attīstītās, gan jaunattīstības valstis.
2020. gada pirmajā pusē samazinājās izaugsme galvenajos Baltijas valstu eksporta tirgos, ieskaitot eirozonu un Ziemeļvalstis. Lielu daļu ekonomikas nopietni skāra ar Covid-19 saistītie pavasara “lokdauni” Eiropā.
Covid-19 krīze nopietni ietekmēja atvērtās Baltijas valstu ekonomikas, –- koronavīrusa ierobežojumi apturēja gan pārrobežu tirdzniecību, gan nozīmīgu komercdarbības segmentu (īpaši pakalpojumu nozarē), jo sociālās distancēšanās nodrošināšanai tika noteikti “lokdauni”. Turklāt krīzes augstākajā punktā tika traucēta ne vien globālā tirdzniecība, bet arī sākotnēji tika noteikti ierobežojumi preču apritei vienotajā ES tirgū. Tas pastiprināja ekonomiski visnotaļ integrēto un atvērto Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ekonomiku lejupslīdi.
Tomēr pandēmija pagājušajā gadā Baltijas valstu izaugsmi ietekmēja ievērojami mazākā mērā nekā daudzas citas eirozonas valstis, kas cita starpā ir saistīts ar ierobežotāku koronavīrusa izplatīšanos, veiksmīgo veselības aizsardzības nozares reakciju un komersantu elastību, ātri rodot risinājumus, lai noturētu svarīgākos komercdarbības sektorus atvērtus. Turklāt strādājošie un komersanti saņēma fiskālu atbalstu (ieskaitot fiskālus pasākumus darba vietu saglabāšanai), kas vēlreiz apliecināja pieprasījuma pārvaldības nozīmi globālās krīzes negatīvās ietekmes mazināšanā. Būdamas eirozonas dalībnieces, Baltijas valstis atradās vienādās pozīcijās ar citiem eirozonas partneriem un šoreiz varēja sniegt salīdzināmu fiskālo atbalstu savai ekonomikai pretēji tam, kā tas bija 2008. gada globālās krīzes laikā. Finanšu krīzes laikā Baltijas valstu sniegtā atbalsta iespējas lielā mērā ierobežoja vietējo valūtu parādu tirgu niecīgais apjoms. Turklāt Igaunijai bija jāatbilst Māstrihtas kritērijiem, toreiz ierobežojot deficītu līdz 3 procentiem no IKP.
Ņemot vērā pēdējā desmitgadē veiktās strukturālās izmaiņas, Baltijas valstu ekonomikas ir kļuvušas ievērojami izturīgākas, vienlaikus saglabājot dinamiku. Ievērojams panākums ir tas, ka Covid-19 “lokdauna” pašā augstākajā punktā 2020. gada otrajā ceturksnī faktiskais IKP gada laikā Igaunijā saruka par 5,4%, Latvijā – par 8,6%, bet Lietuvā – par 4,7%, salīdzinot ar vidējo 14,7% kritumu visā eirozonā.
Atceļot Covid-19 ierobežojumus 2020. gada trešajā ceturksnī, Baltijas valstu ekonomikas kopā ar citām eirozonas valstīm panāca cienījamu pēckrīzes uzrāvienu. Proti, 3. ceturksnī IKP Igaunijā un Latvijā bija attiecīgi tikai par 3,5% un 2,8% mazāks par pērn šajā laikā, bet Lietuvā tas bija 0,1% virs pirmskrīzes līmeņa, kas ir salīdzināms ar citām Ziemeļvalstu ekonomikām. Gada beigās IKP līmenis daudz neatpalika no pirmskrīzes līmeņa. Atveseļošanās pamatā bija patēriņa pieaugums, taču arī eksportam un investīcijām tajā bija noteikta loma.
Neskatoties uz ekonomisko nenoteiktību un sarukušo tūristu plūsmu, mazumtirdzniecības apjoms Igaunijā un Lietuvā jau maijā bija pārsniedzis iepriekšējā gada līmeni, bet Latvijā pirmskrīzes līmenis tika pārsniegts jūnijā. Mazumtirdzniecība gada beigās saglabāja savu jaudu, kas apliecina patērētāju izturību. Pieprasījuma atjaunošanos ir veicinājis samērā stabilais patērētāju pirmspandēmijas finansiālais stāvoklis, uzkrājumi un nelielais patēriņa aizņēmumu līmenis. Mazumtirdzniecība ātri atguvās, neskatoties uz atbalsta programmām nodarbinātajiem un sociālajiem pabalstiem, kas apmēra un ilguma ziņā bija caurmērā diezgan pieticīgi (dažas eirozonas valstis turpina dīkstāves pabalstu programmas vēl šajā pavasarī ). Strukturālā ziņā kā liels pluss ir atzīmējams tas, ka pašreizējās pandēmijas laikā nebija ārējās nelīdzsvarotības, jo pēdējās desmitgades laikā Baltijas valstīm bija pozitīvas ārējās tirdzniecības bilances un gandrīz bezdeficīta budžeti. Turklāt labi kapitalizētais banku sektors, kas saņēma nozīmīgu atbalstu no centrālajām bankām, kritiskajā pavasara lokdauna laikā deva iespēju pārfinansēt parādus, un paredzams, ka no jauna izsniegto kredītu pieaugums arī 2021. gadā būs straujš.
Turpmākā atveseļošanās joprojām būs nevienmērīga un tuvākajā laikā pieticīga, jo parādīsies infekciozāki vīrusa celmi, un sagaidāms, ka tas negatīvi iespaidos mazumtirdzniecību un tās pakalpojumu nozares, uz kurām visvairāk attieksies jauni distancēšanās pasākumi. Piemēram, ilglietojuma preču (piemēram, jaunu vieglo automašīnu) pirkumi pašreizējās ekonomikas cikliskās atveseļošanās apstākļos joprojām tiek atlikti.
Jauno vieglo automašīnu pārdošanas apjoms eirozonā 2020. gadā piedzīvoja visu laiku lielāko kritumu -24,2% (ieskaitot -29,5% Igaunijā, -25,8% Latvijā, bet mazāks kritums bija Lietuvā -12,9%). Gada beigās automašīnu reģistrācija Baltijas valstīs atkal palielinājās līdz ar pozitīvām strukturālām izmaiņām – palielinājās klimatam draudzīgo hibrīda un elektrisko automašīnu īpatsvars. Tomēr koronavīrusa otrā viļņa apturēšanai ieviestie jaunie distancēšanās pasākumi, visticamāk, ietekmēs automašīnu pārdošanu Baltijas valstīs 1. ceturksnī, vēl pirms sākusies atveseļošanās, tuvojoties vasaras sezonai. Zema iepriekšējā gada bāze un zemāks jaunu inficēšanas gadījumu īpatsvars (kas 1. ceturksnī jau ir novērojams dažās lielākajās eirozonas valstīs), iespējams, tuvojoties vasarai, palielinās pārdošanas apjomus.
Neskatoties uz pieaugošo vakcinācijas līmeni ES, kas gan atpaliek no dažām citām attīstītākajām valstīm, tostarp ASV un Lielbritānijas, joprojām pastāv liela neskaidrība par pandēmijas turpmāko attīstību. Vakcīnu piegādes palielināsies otrajā ceturksnī, ļaujot arvien lielākam skaitam eirozonas valstu vasarā pakāpeniski atcelt koronavīrusa ierobežojumus.
Gaidāmā ekonomikas atvēršanās ne tikai atbrīvos daļu no ierobežotā pieprasījuma (ietaupītie uzkrājumi), bet arī novedīs pie selektīvām patēriņa paradumu izmaiņām. Piemēram, pakalpojumu daļa patēriņa grozā palielināsies salīdzinājumā ar selektīvajām preču kategorijām. Piemēram, ēšana ārpus mājām un restorānos gatavotie ēdieni atgūs savu popularitāti salīdzinājumā ar ēdiena iegādi no mājām, jo sabiedriskās ēdināšanas nozares atvēršanās un atgriešanās pie darba birojos pakāpeniski sekmēs šī paraduma atdzimšanu.
Ir arī izskanējuši vairāku aviosabiedrību paziņojumi par paredzēto tūristu plūsmas palielināšanos (sākot ar iekšzemes lidojumiem) jau otrajā pusgadā, taču, lai sasniegtu pirmskrīzes apjomus (ilgtspējīgi), pēc viņu vērtējuma būs vajadzīgi aptuveni divi gadi. Vakcinācijas intensitātes palielināšanās, ātras testēšanas iespējas un potenciāli arī vakcinācijas pasu izsniegšana var dot zināmu pārliecību, ka tuvākajos gados sagaidāmi labāki laiki pat tajās nozarēs, kurās atveseļošanās rit gausāk.
Kā pozitīva tendence jāmin Eiropas lielākās ekonomikas – Vācijas paziņojums marta sākumā par plānu koronavīrusa ierobežojumu pakāpeniskai atcelšanai, ņemot vērā panākto inficēšanās līmeņa stabilitāti un testēšana kapacitāti, kas ir kā “buferis” iespējami ātrākai ierobežojumu atcelšanai. Plašāka ātro testu un pašpārbaudes komplektu izmantošana, kā arī imunizācijas programmu paātrināšana, maksimāli izmantojot laiku, kas atvēlēts starp pirmajiem un otrajiem ierobežojošajiem pasākumiem, ir piemērs tam, kā atvieglot ceļu uz turpmāko ekonomikas atveseļošanu papildus vakcinācijas tempu un apjoma progresam. Ir pamats citēt, ka ekonomika sāks augt otrajā pusgadā, un Baltijas valstu IKP pieaugums apsteigs parasto tendenci jau nākamajā gadā, ko apstiprina patēriņa stimulēšanas pasākumi un sasprindzinātais darba tirgus. Jauniešu bezdarbs ir vēl viens piemērs nevienmērīgajai atlabšanai no Covid-19.
Igaunijas Covid-19 pieredze apliecināja ekonomikas noturību, ko daļēji var saistīt ar spēcīgākiem ekonomikas pamatiem pirms pandēmijas (ieskaitot pastāvīgu tekošā konta pārpalikumu). Pēc 5% reālā IKP pieauguma 2019. gadā Igaunijas ekonomika pandēmijas augstākajā punktā 2. ceturksnī samazinājās par 5.5%, kas bija mērenāk nekā gaidīts. Kaut arī investīcijas un eksports strauji saruka, kas arī bija sagaidāms, privātais patēriņš izrādījās daudz noturīgāks. Igaunijas ekonomikas diezgan ātru atveseļošanos 4. ceturksnī līdz tikai 1,8% kritumam salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir veicinājuši finansiāli daudz stiprāki patērētāji un būtisks stimuls korporatīvajām investīcijām. Mazumtirdzniecības apjoms Igaunijā jau maijā pārsniedza pagājušā gada līmeni, un 2020. gada vidējais pieaugums bija 3,5% (-1,1% gada samazinājums eirozonā).
Neskatoties uz to, ekonomika ir piedzīvojusi ievērojamus satricinājumus, un tai priekšā ir diezgan ilgs pilnīgas un visaptverošas atveseļošanās ceļš. Pēc straujā no eksporta atkarīgo nozaru sarukuma 2. ceturksnī nozare tagad ir pakāpeniski atguvusies – preču eksports 4. ceturksnī ir pieaudzis par 14,4% gada griezumā (2% 2020. gadā), savukārt pakalpojumu eksports joprojām cieš no ierobežotās tūrisma un transporta plūsmas. Savukārt rūpniecības ražošanas apjomi pēc globālās ražošanas augšupejas ir atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Paredzams, ka enerģētikas sektors sekmēs izaugsmi 2021. gada pirmajā pusgadā aukstā laika un enerģijas cenu pieauguma dēļ Ziemeļvalstu reģionā. Enerģētikas sektors būs viena no vispievilcīgākajām izaugsmes jomām, kas ar ES struktūrfondu atbalstu meklēs jaunas videi draudzīgas ieguldījumu iespējas. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars Igaunijas enerģijas patēriņā jau 2009. gadā pārsniedza 20 procentu slieksni, un 2019. gadā tas jau bija pāri 30 procentiem.
Kopumā Igaunija pēdējās desmitgades laikā (2010.-2020.) ir saglabājusi spēcīgas pozīcijas noturīgāko un visstraujāk augošo eirozonas valstu vidū ar vidējo IKP pieaugumu 3,1% gadā pret iepriekšējo gadu (eirozonā – 0,6%). Nākotnē ir paredzētas vairākas strukturālas izmaiņas, pirmām kārtām jau pāreja uz zaļo ekonomiku, papildinot jau tā spēcīgo izrāvienu digitalizācijas jomā, pateicoties kurai, tika saglabāta ekonomikas atvērtība pandēmijas laikā. Pērn investīciju apjoms pārsniedza pirmskrīzes līmeni par 18%. Ņemot vērā Igaunijas mērķus attiecībā uz klimata neitrālu ekonomiku 2050. gadā, paredzams, ka investīciju apjoms jūras vēja enerģētikā, elektrotīklos un elektrifikācijā ievērojami palielināsies. Raugoties nākotnē, attīstītā IKT nozare, kas turpināja paplašināties visā pandēmijas laikā, visticamāk, darbosies kā veicinātājs, lai atraisītu inovāciju potenciālu citās ekonomikas nozarēs. Igaunijai ir liels potenciāls piesaistīt jaunas ārvalstu tiešās investīcijas. Piemēram, vācu autoražotājs Volkswagen pagājušajā gadā nodibināja programmatūras uzņēmumu Car.Software Estonia AS, kuram ir ilgtermiņa ieguldījumu plāni. Jaunuzņēmumu ekosistēma aizvien ir kā efektīvs tramplīns uzņēmumiem, kas koncentrējas uz globālo patērētāju.
Igaunija aizvien ir ceļā uz pilnīgu atveseļošanos, un šis process ir nevienmērīgs, ņemot vērā Covid-19 otro vilni, kas tuvākajā laikā samazinās ekonomisko aktivitāti un paaugstinās bezdarba līmeni. Covid-19 otrā viļņa īstermiņa ietekme uz ekonomiskās aktivitātes samazināšanos tomēr ir mazāk postoša mērķtiecīgi ieviesto distancēšanās ierobežojumu un uzvedības korekciju dēļ, kad uzņēmumi mācās sadzīvot ar vīrusu. Sākot ar 2021. gada otro pusi, ekonomika ir gatava izrāvienam, jo galvenie atveseļošanās virzītājspēki ir saistīti ar ārējā pieprasījuma uzlabošanos, ko sekmēs arī vakcinācijas tempu palielināšanās ES un gaidāmais fiskālais atbalsts. Izaugsme 2021. gadā sasniegs 2,5 procentus, bet nākamgad – 5 procentus, ņemot vērā inflācijas spiedienu un darba tirgus atveseļošanos. Igaunijai joprojām ir ļoti svarīgi izstrādāt plānu klimata neitrālas un zemas oglekļa emisijas ekonomikas izveidei. Zaļās investīcijas sniegs daudz ienākumu palielināšanas iespēju nākotnē. Plašākas sabiedrības interesēs šie ilgtermiņa ieguldījumi tagad jāplāno ar īpašu piesardzību, lai labumu no tiem gūtu arī vide un tūrisms, jo zaļajiem jūras vēja ģeneratoriem var būt arī negatīva ārējā ietekme, tostarp uz apkārtējo dabu un tūrismu. Rūpīga plānošana un atbildīgi ieguldījumi sniegs ilgtermiņa ieguvumus, nodrošinot to, ka Igaunija maksimāli izmantos paša lielākā resursa – dabas bagātību – sniegtās iespējas.
Latvijas ekonomika uzrādīja labākus rezultātus, nekā pavasarī prognozējām pat mūsu Ekonomiskā apskata optimistiskajā scenārijā. IKP 2020. gadā samazinājās par 3,6%. Galvenie veiksmes faktori bija priekšzīmīga rīcība vīrusa ierobežošanā laika posmā līdz novembrim, kas tika panākta ar saudzējošiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem, apvienojumā ar ļoti labiem rezultātiem ražošanas un balto apkaklīšu pakalpojumu sektoros.
Relatīvi vājo izaugsmi salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu izraisīja straujais patēriņa kritums (-10,3%) salīdzinājumā ar aptuveni 2% kritumu citās Baltijas valstīs. Tas ir mazliet mulsinoši, jo mazumtirdzniecības rezultāti bija līdzvērtīgi Baltijas kaimiņu rezultātiem. Piesardzīga fiskālā politika, īpaši salīdzinot ar Lietuvu, varētu būt daļa no izskaidrojuma. Kopumā eksporta rādītāji visā Baltijā ir līdzīgi. Latvijas rūpniecība bija nedaudz izturīgāka nekā kaimiņvalstīs, taču vairāk cieta pakalpojumu joma, jo valsti ietekmēja ne tikai tūrisma pandēmiskās sekas, bet arī ilgstošs austrumu-rietumu kravu tranzīta samazinājums. Rūpniecību balstīja sekmīgās kokrūpniecības nozares, kurai ir augsts īpatsvars Latvijas ekonomikā, rādītājs (+4,1% 2020. gadā), ko savukārt veicināja investīcijas mājokļu eksporta tirgos, no kā ieguvēja bija arī ķīmiskā rūpniecība (+3,0%). Inženierzinātņu nozarēm (metālapstrāde, mašīnbūve, elektronika) šādos apstākļos veicās labi, to sekmēja veiksmīgs ražotās produkcijas sortiments, piemēram, elektronikas nozares specializācija telekomunikāciju iekārtās. Tāpat kā visā reģionā, arī augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports turpināja augt.
Mēs esam piesardzīgi attiecībā uz Latvijas perspektīvām 2021. gadā. Absurdo (ne)lēmumu dēļ par vakcīnu iegādi 2020. gada beigās imunizācija norit lēni. Arvien pieaugošā drošības noteikumu neievērošana uztur vīrusu izplatību paaugstinātā līmenī, bremzējot ierobežojumu mazināšanas iespējas mazumtirdzniecības un citās pakalpojumu nozarēs. Ekonomiskās aktivitātes kritums gada griezumā 1. ceturksnī varētu būt līdzīgs 2020. gada 2. ceturkšņa rādītājam. Turpmākajos ceturkšņos gaidāma strauja izaugsme (ceturkšņa griezumā), taču zemā izejas punkta dēļ IKP pieaugums 2021. gadā, visticamāk, būs tikai ap 2,1%. Nelielās 2020. gada recesijas dēļ, kas mazinās cikliskās atlabšanas pēckrīzes uzrāvienu, izaugsmes temps visā Baltijā būs zemāks par vidējo Eiropā.
No otras puses, mēs ar lielu entuziasmu skatāmies uz 2022. gada un turpmāko gadu perspektīvām. Vidēja termiņa nākotne ir ļoti daudzsološa. Ekonomiku uz priekšu dzīs ārkārtīgi labvēlīgi apstākļi pa visu perimetru – patēriņš, investīcijas, eksports. Patēriņš, ko ir nomākuši pandēmijas ierobežojumi, atgūsies pats bez jebkādu valdības pasākumu palīdzības. Vairāk nekā 10 miljardu investīciju pieplūdums ir sagaidāms no “parastajiem” ES fondiem (2021.–2027. gada finanšu programma) Atveseļošanas un noturības mehānisma un RailBaltica projekta ietvaros. Turklāt eksporta tirgos ir paredzami labvēlīgi apstākļi.
Izaugsmes spurts 2022. gadā ir neizbēgams, ja vien to neietekmēs lieli jauni globāli riski. Interesantākais jautājums ir – vai šis apstāklis izraisīs pašpietiekamu uzplaukumu? Šāda iespēja noteikti ir. Kopš 2014. gada Latvijas eksports ir gājis cauri šķīstītavai, – nelabvēlīgu notikumu ķēde (Krievijas sankcijas, nerezidentu apkalpošanas bankās izbeigšanās, tranzīta krīze) sagādāja raizes, taču vienlaicīgi arī noveda pie veselīgākas struktūras, kas veicinās straujāku izaugsmi. Latvijas mājsaimniecību hipotēku parāds ir viszemākais eirozonā, atšķirībā no citām Baltijas valstīm mājokļu tirgus ir snaudis, un šeit pastāv augšupejas potenciāls. Sagaidāms ārējā finansējuma pieplūdums investīcijām. Pilsētās, kas veido ~ 2/3 Latvijas ekonomikas ir ievērojami uzlabojusies vietējā pārvaldība. Tuvākajā nākotnē joprojām būs problēmas, taču, visticamāk, tās būs saistītas ar straujo izaugsmi un strukturālām izmaiņām – darba tirgus pārkaršana, infrastruktūras šaurās vietas, iespējams, arī dažas pārmērības mājokļu tirgū.
Lietuvas ekonomika ir parādījusi iespaidīgu noturību pret Covid-19 krīzi, kad IKP 2020. gadā samazinājās tikai par 0,8% – zemākais kritums Baltijā un otrs zemākais ES. Pēc īsā lokdauna pavasarī Lietuvas ekonomika atguvās jau vasarā, un iekšzemes patēriņš un eksports sasniedza pirmskrīzes līmeni jau 2020. gada 3. ceturksnī. Ekonomikas atveseļošanās atgādināja “V veida” modeli, t.i., strauju, bet laika ziņā īsu kritumu, kam sekoja spēcīga un plaša atveseļošanās. Izaugsmi vēl vairāk veicināja iespaidīgs IKT un finanšu pakalpojumu eksporta pieaugums, ko sekmēja strauja IKT nozares paplašināšanās Kauņā, kā arī Viļņas kā viena no lielākajiem FinTech centriem ES pozicionēšana. Arī nekustamā īpašuma sektors ir demonstrējis iespaidīgu noturību, cenām turpinot pieaugt, bet mājokļu darījumu skaitam 2020. gadā samazinoties par mazāk nekā vienu procentu. Laba raža arī nodrošināja īslaicīgu pieaugumu lauksaimniecības nozarē, tādējādi samazinot kopējo IKP kritumu. Savukārt salīdzinoši nelielais tūrisma un citu izklaides pakalpojumu īpatsvars padarīja kopējo IKP kritumu Lietuvā mazāk izteiktu salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm. Iekšzemes patēriņa un mājokļu nozares attīstību veicināja rekordlielā emigrantu atgriešanās no Rietumeiropas, jo īpaši no Lielbritānijas.
Covid-19 ierobežojumu atkārtota ieviešana ir palēninājusi ekonomikas atveseļošanos 2020. gada beigās un 2021. gada sākumā. Tomēr, neskatoties uz ilgāku un striktāku lokdaunu, vispārējā ietekme uz ekonomiku būs ierobežota, jo ekonomiskās aktivitātes kritums rūpniecības, transporta, lauksaimniecības, nekustamā īpašuma un IKT pakalpojumu nozarēs vai nu nav vispār vai arī ir nenozīmīgs un īslaicīgs. Savukārt visvairāk ietekmētās nozares (viesu izmitināšanas un izklaides pakalpojumi) veido salīdzinoši nelielu daļu Lietuvas ekonomikā un būtiski neietekmē kopējos IKP rādītājus. Tajā pašā laikā nevajadzētu ignorēt visvairāk skartās nozares, jo tajās strādā diezgan ievērojams cilvēku skaits (īpaši jauniešu), un tajās dominē mazie un vidēji uzņēmumi, kas parasti ir finansiāli mazāk aizsargāti un ir atvērtāki nelegālai darbībai. Tādējādi ilgstošie lokdauna ierobežojumi var palielināt emigrāciju (īpaši jauniešu vidū) un ēnu ekonomiku, kam var būt ilgtermiņa ietekme uz izaugsmes potenciālu. Vēl viens izaicinājums ir tāds, ka ekonomikas atveseļošanās arvien vairāk atgādina “K veida” modeli ar atšķirīgu ietekmi uz dažādām ekonomikas nozarēm, sociālajām grupām un uzņēmumu veidiem, kam ilgtermiņā var būt ietekme uz tirgus efektivitāti, konkurences vidi un nodarbinātības iespējām. Atšķirībā no pavasara lokdauna pašlaik vairs nav jūtams noskaņojums, ka visi sēž vienā laivā. Visbeidzot jārunā arī par augošo pārmērīga valsts parāda risku. Pārmērīgo izdevumu dēļ priekšvēlēšanu kampaņas laikā Lietuvas valdības deficīts 2020. gadā bija viens no lielākajiem reģionā. 2021. gadā tas, iespējams, atkal būs vislielākais relatīvi stingrākā un ilgākā lokdauna dēļ.
Ceļš uz ekonomikas atveseļošanos 2021. gadā lielā mērā būs atkarīgs no tā, cik ātri tiks atviegloti lokdauna ierobežojumi Lietuvā un citās ES valstīs un vai ar pandēmiju saistītā nenoteiktība saglabāsies arī pēc pavasara. Paredzams, ka Lietuvas ekonomika atgriezīsies recesijā 2020(??). gada 1. ceturksnī, kura līdzināsies 2020. gada 2. ceturkšņa recesijai. Tomēr 2021. gada 2. ceturksnī ekonomikas atveseļošanās varētu būt nedaudz lēnāka, jo Lietuvā un citās ES valstīs, iespējams, tiks saglabāti daži lokdauna ierobežojumi. Rezultātā ir paredzams, ka ekonomikas atveseļošanās paātrināsies tikai 2021. gada 3. ceturksnī, tāpēc, pretēji 2020. gadam, šoreiz ekonomikas atlabšana drīzāk atgādinās “U veida”, nevis “V veida" modeli. Tā rezultātā tiek prognozēts, ka kopējais ekonomikas pieaugums 2021. gadā būs mazāks par 2%, kas būtu viens no zemākajiem ES.
2022. gadā ekonomikas izaugsmei vajadzētu paātrināties līdz 5-6%, tomēr IKP līmenis joprojām būtu aptuveni 4 procentu punktiem zem potenciāla. Pieaugums 2022. gadā lielā mērā būs atkarīgs no Eiropas Savienības atveseļošanās, Ekonomikas atveseļošanās fonda naudas izmantošanas, privāto investīciju dinamikas un no tā, vai ēnu ekonomikas un emigrācijas riski īstenosies. Pastāv arī arvien lielāks risks, ka 2022. gadā sāksies diskusijas par fiskālo konsolidāciju, kas, ja tā notiks priekšlaicīgi, varētu aizkavēt ekonomikas uzrāvienu. No otras puses, ar mājokļu tirgus un darba tirgus pārkaršanu saistītie riski nākotnē var palielināt makroekonomisko nelīdzsvarotību.
Kopumā Igaunijai, Latvijai un Lietuvai, sākot ar 2. pusgadu, priekšā stāv plaša mēroga atveseļošanās, jo ar COVID-19 otro vilni saistītie mērķtiecīgākie un izsvērtākie ierobežojumi pakāpeniski tiks atcelti. Sagaidāms, ka pēdējā laikā pastiprinātie ierobežojošie pasākumi, reaģējot uz ievērojamo ar koronavīrusu inficēšanās gadījumu pieaugumu, tuvojoties pavasara sezonai, aizvien ierobežos saimniecisko rosību, paturot prātā jau pagājušajā gadā vēroto spēcīgo atveseļošanos. Tomēr otrā viļņa radītie šķēršļi Baltijas valstīs un citās eirozonas valstīs ir bijuši daudz mazāki, un tie nav salīdzināmi ar pagājušā gada pavasara visaptverošo lokdaunu, ievērojamo globālās tirdzniecības sarukumu un neskaidrībām vakcinācijas ziņā.
Baltijas valstīs ir liels aizturētā pieprasījuma apjoms, kas, pieaugot uzkrājumu apmēriem, kļūst arvien lielāks, un tas būs jāapmierina. Neskatoties uz koronavīrusa atgriešanās radītajiem īstermiņa šķēršļiem un lēno vakcinācijas uzsākšanu, ziņas par vakcīnu piegāžu tempu un visneaizsargātāko iedzīvotāju vakcinācijas palielināšanos dod lielāku ticību pieņēmumam pakāpeniski atrisināt 2021. gadā un 2022. gada sākumā radušos veselības krīzi. Labākas globālās ekonomikas izredzes, ņemot vērā gaidāmo ekonomikas atjaunošanos un stimulējošu monetāro un fiskālo politiku, jau ir palielinājušas tirgus cerības uz inflāciju un ilgtermiņa likmēm. Atveseļošanās eirozonā, ieskaitot no eksporta atkarīgo Baltijas valstu ekonomiku, jau ir sākusies.
Ar Covid-19 saistītais stimuls dod vēsturisku iespēju paātrināt pāreju uz zaļo ekonomiku un digitālo transformāciju, balstoties uz alianšu veidošanu starp valstīm un privāto sektoru. Pagājušo gadu bezprecedenta stress, ko izraisīja pandēmija un ekstremālie klimata notikumi, ir devis plašu iespēju mobilizēt pietiekamu atbalstu pārveidojošajai globālajai zaļajai programmai. Proti, pagājušais gads iezīmēja milzīgas pārmaiņas drosmīgu politisko apņēmību izteiksmē, arvien lielākam skaitam valstu paziņojot par klimata neitrāliem mērķiem (tostarp ES, Japāna, Kanāda, Dienvidkoreja līdz 2050. gadam, bet Ķīna – līdz 2060. gadam ir izvirzījušas mērķi sasniegt oglekļa neitralitāti), un ASV atkal pievienojoties Parīzes klimata nolīgumam. Šīs ir vislabākās koronavīrusa blakusparādības, kas ilgtermiņā nāk par labu pasaulei.
Neapšaubāmi, ar pāreju uz zaļo ekonomiku saistītie izaicinājumi un iespējas būs daudzpusīgas, it īpaši mazajām Baltijas valstīm, kurām ir mazāk resursu, salīdzinot ar lielākām eirozonas valstīm, lai veiktu ambiciozus ieguldījumus inovatīvās, zaļo ekonomiku atbalstošās tehnoloģijās. Koronavīrusa pandēmijas izaicinājums radīja steidzamību rast risinājumus vienlaicīgi gan ilgtermiņa centieniem labāk izmantot pētniecību un inovācijas, gan ārkārtas situācijai veselības jomā, klimata pārmaiņu jautājumos un digitālajai transformācijai. Viens no pazīstamākajiem nelokāmajiem klimata pārmaiņu aizstāvjiem Bils Geitss ir teicis: "Zaļajiem produktiem būs nepieciešami milzīgi valdību ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, kā arī atbalsts, lai dotu iespēju augt jaunu produktu un tehnoloģiju tirgum, tādējādi palīdzot pazemināt cenas." ES ir uzsākusi vērienīgu zaļo programmu, kas pārveidos ekonomiku.
Baltijas valstis ir sākušas izstrādāt investīciju plānus pārejai uz zaļāku, cirkulāru un digitālu ekonomiku, kas ir ambiciozā klimata neitralitātes mērķa sasniegšanai līdz 2050. gadam. Baltijas valstis ir labā pozīcijā, lai saskaņotu zaļos mērķus ar jaunās ES struktūrfondu programmas sākumu 2021.-2027. periodam. Šodien mēs esam izpētes sākumposmā, kas videi draudzīgām tehnoloģijām nodrošinās risinājumus ar vismazākām izmaksām, lai aizstātu lielu daļu fosilo kurināmo izmantojošo ekonomiku ar ierobežotu resursu apriti. Virzoties uz klimatam draudzīgāku ekonomiku, klimata neitralitātes definīcija un ar to saistītie standarti, visticamāk, mainīsies, kad mēs uzzināsim vairāk par jaunajām tehnoloģijām, kas jau ir ceļā uz tirgu. Pārredzamībai un virzībai uz saskaņotākiem standartiem būs izšķiroša nozīme, lai izveidotu vienlīdzīgākus konkurences apstākļus videi draudzīgu produktu un pakalpojumu sniedzējiem.
ES spēks ir acīmredzams, ne tikai veicinot vienošanos par kopīgu ceļu uz klimata neitralitāti daudzās valstīs, bet arī valsts partnerību veidošanā, kā mēs esam redzējuši pārejā uz pašpiedziņas elektriskām automašīnām, kas būs kritiskas konverģencei uz kopīgākiem standartiem un paraugpraksi, lai panāktu noturīgus un efektīvus klimata pārmaiņu risinājumus. Jāskatās, cik veiksmīgas būs mūsdienu tehnoloģijas, lai samazinātu sākotnējo īstermiņa zaļo uzcenojumu, ar ko patērētājiem būs jāsaskaras pārejā uz zaļo ekonomiku. Tomēr ilgtermiņa ieguvumi iedzīvotāju dzīves kvalitātei (tas ir tīrs pilsētu gaiss, bioloģiskā daudzveidība un vides aizsardzība, kas jāizbauda arī nākamajām paaudzēm), kā arī nodarbinātības iespējas, ko sniegs vērienīgās globālās videi draudzīgās investīcijas, nepārprotami atsvērs visas iespējamās īstermiņa papildu izmaksas, kuras varētu rasties un tikt finansētas ar tikpat labvēlīgiem finansēšanas nosacījumiem, kādi tie ir šodien. Varētu salīdzināt mūsdienu klimata problēmas ar Eiropas atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara, ņemot vērā pāreju uz zaļo ekonomiku, kas piedāvā kopīgus mērķus un ilgtermiņa ieguvumus, kas jāpieņem visā pasaulē. Covid-19 ir devis mums milzīgu iespēju, kuru mēs pilnībā izpratīsim nākamajās desmitgadēs.